"Tu esi traka!" - tie bija pirmie vārdi, ko saņēmu no apkārtējiem, uzzinot, ka skriešu 10 kilometrus "Nordea Rīga" maratona stafetē. Nekad agrāk nebiju piedalījusies tik lielā skrējienā, bet, dzirdot pa radio un televīzijā aicinājumu tajā piedalīsies, ik pa laikam mani kāds iekšā raustīja - Džina, pamēģini arī tu! Savam priekam skrienu divas reizes nedēļā, citreiz - biežāk, bet ne vairāk kā trīs, piecus kilometrus... Šķita, ka varētu vairāk, bet īstas pārliecības nebija. Uzzinot, ka arī mans četrpadsmitgadīgais dēls kopā ar savu hokeja komandu maratonā skries 21 km, nolēmu, ka arī es piedalīšos, un pieteicos stafetē "Biznesa klase", kurā pārstāvēju komandu "Diena skrien!". Atkāpšanās ceļa man vairs nebija.

Es tev pastāstīšu teiku pat kādu klejojošu mūku, kas vienu dienu bija nonācis pie pilsētas vārtiem, pie kuriem stāvējis sargs. Sargs mūkam jautāja: "Kas tu esi? Uz kurieni dodies? Ko tu vēlies?" Mūks atbildēja: "Vai es varu uz tavu jautājumu atbildēt ar jautājumu?" - "Labi!" sargs teica, un mūks turpināja: "Cik tev maksā par tavu darbu?" Sargs atbildēja: "Divus maisus rīsu nedēļā." Mūks sacīja: "Es tev maksāšu četrus maisus rīsu nedēļā, ja tu nāksi līdzi un katru dienu uzdosi man šos trīs jautājumus."

"Brīžiem mēs nokļūstam tik spēcīgā vētrā, kuru pat vislabākie sinoptiķi nav spējīgi paredzēt... Mēs nonākam sajūtu, emociju un izjūtu brāzmās, un tās gāž mūs no kājām, ārda mūri, kuru esam uzcēluši sev apkārt. Tomēr kaut kādiem augstākiem spēkiem par to ir vienalga.

To, ka filma "The Secret" un nesen arī latviešu valodā iznākusī grāmata "Noslēpums" uz daudziem ir atstājusi dziļu iespaidu, pārliecinājos vēlreiz - to piemin arī režisors Miks Ozoliņš intervijā šajā UNĀ.