Liels paldies, UNA, par šo brīnišķīgo un aizkustinošo interviju! Ieraugot veikala skatlogā jaunāko žurnālu ar Rēziju Kalniņu uz vāka, nevarēju paiet garām, nenopērkot to.
Rēzija jau kopš bērnības ir viena no manām mīļākajām aktrisēm. Nav jau labi salīdzināt sevi ar kādu citu cilvēku, jo katram mums šajā dzīvē ir savs liktenis, savi mērķi un sapņi, savi prieki un bēdas, tomēr, lasot šo un citas intervijas ar Rēziju, aizvien vairāk sanāk vilkt tādas kā jūtu un domu paralēles... Lai gan man ir tikai 21 gads, un dzīvē vēl daudz ko nāksies piedzīvot, tomēr arī reizēm šķiet, ka mana sirds nav atvērta. Tā arī vairāki cilvēki ir teikuši. Lasot Rēzijas teikto: "Es zinu, ka mana sirds atveras, kad esmu ar brāli, brāļa bērniem, māsu, māsas bērniem. Vārdu sakot, kad esmu ar savu ģimeni", aizdomājos, ka šajā ziņā viņai piekrītu, un arī mana sirds atveras, kad esmu kopā ar abiem brāļiem, māsu un viņas meitiņu, mammu, labāko draudzeni - kad esmu kopā ar savu ģimeni. Tātad, mana sirds visiem nav aizvērta. Bet tajā nevar kurš katrs tikt iekšā. Rēzija ir tikusi iekšā, viņa ir manā sirdī. Citādākā ziņā, bet man ļoti patīk viņas domāšanas veids, viņas sacītie vārdi, viņas tēlojums izrādēs. Izlasot šo interviju, nolēmu beidzot piepildīt savu sapni un aiziet uz kādu viņas izrādi, jo tomēr teātris un kino nav viens un tas pats. Biju uz A.Čehova izrādi "Kaija" - līdz sirds dziļumiem aizkustināja Rēzijas tēls un pats stāsts. Arī šajā lomā Rēzija bija salauzta sieviete, salauzta dvēsele... Šīs 3 pavadītās stundas teātrī baudīju ar aizrautību, un pieķēru sevi vēl visu atlikušo vakaru līdz gulētiešanai pārdomājot izrādi, tēlus, notikumus un sacītos vārdus, kas visspilgtāk bija palikuši atmiņā. Noteikti aiziešu vēl uz kādu viņas izrādi. Nav daudz tādu cilvēku Latvijā, kāda ir Rēzija. Daudzi nesaprot viņas aizņemtību, viņas dzīvi bez vīra un bērniem (jo kas gan tā par laimīgu dzīvi), bet šajā intervijā ir pierādījums tam, ka viņa ir laimīga! Viņai ir sava ģimene un darbs, kas tiek novērtēts. Viņa darbam atdodas ar visu sirdi, un tas arī mūs saista, jo es arī esmu darbā iekšā ar visu sirdi un dvēseli...
Vēlreiz paldies!
Ar cieņu, Paula Sigita.
Liels paldies, UNA, par šo brīnišķīgo un aizkustinošo interviju! Ieraugot veikala skatlogā jaunāko žurnālu ar Rēziju Kalniņu uz vāka, nevarēju paiet garām, nenopērkot to.
Rēzija jau kopš bērnības ir viena no manām mīļākajām aktrisēm. Nav jau labi salīdzināt sevi ar kādu citu cilvēku, jo katram mums šajā dzīvē ir savs liktenis, savi mērķi un sapņi, savi prieki un bēdas, tomēr, lasot šo un citas intervijas ar Rēziju, aizvien vairāk sanāk vilkt tādas kā jūtu un domu paralēles... Lai gan man ir tikai 21 gads, un dzīvē vēl daudz ko nāksies piedzīvot, tomēr arī reizēm šķiet, ka mana sirds nav atvērta. Tā arī vairāki cilvēki ir teikuši. Lasot Rēzijas teikto: "Es zinu, ka mana sirds atveras, kad esmu ar brāli, brāļa bērniem, māsu, māsas bērniem. Vārdu sakot, kad esmu ar savu ģimeni", aizdomājos, ka šajā ziņā viņai piekrītu, un arī mana sirds atveras, kad esmu kopā ar abiem brāļiem, māsu un viņas meitiņu, mammu, labāko draudzeni - kad esmu kopā ar savu ģimeni. Tātad, mana sirds visiem nav aizvērta. Bet tajā nevar kurš katrs tikt iekšā. Rēzija ir tikusi iekšā, viņa ir manā sirdī. Citādākā ziņā, bet man ļoti patīk viņas domāšanas veids, viņas sacītie vārdi, viņas tēlojums izrādēs. Izlasot šo interviju, nolēmu beidzot piepildīt savu sapni un aiziet uz kādu viņas izrādi, jo tomēr teātris un kino nav viens un tas pats. Biju uz A.Čehova izrādi "Kaija" - līdz sirds dziļumiem aizkustināja Rēzijas tēls un pats stāsts. Arī šajā lomā Rēzija bija salauzta sieviete, salauzta dvēsele... Šīs 3 pavadītās stundas teātrī baudīju ar aizrautību, un pieķēru sevi vēl visu atlikušo vakaru līdz gulētiešanai pārdomājot izrādi, tēlus, notikumus un sacītos vārdus, kas visspilgtāk bija palikuši atmiņā. Noteikti aiziešu vēl uz kādu viņas izrādi. Nav daudz tādu cilvēku Latvijā, kāda ir Rēzija. Daudzi nesaprot viņas aizņemtību, viņas dzīvi bez vīra un bērniem (jo kas gan tā par laimīgu dzīvi), bet šajā intervijā ir pierādījums tam, ka viņa ir laimīga! Viņai ir sava ģimene un darbs, kas tiek novērtēts. Viņa darbam atdodas ar visu sirdi, un tas arī mūs saista, jo es arī esmu darbā iekšā ar visu sirdi un dvēseli...
Vēlreiz paldies!
Ar cieņu, Paula Sigita.