Vakar saņēmos un izlasīju interviju ar Rēziju. Saņēmos nevis tādēļ, ka viss pārējais jau bija izlasīts, bet gan tādēļ, ka to biju atstājusi attiecīgam garastāvoklim un noskaņai. Kaut ko tik intīmu un personisku nebiju sen lasījusi. Brīžiem gribējas žurnālu aizšķirt, jo likās, vai varu atļauties tik dziļi ielūkoties kāda cilvēka dvēselē...kāda, ko apbrīnoju un nedaudz pat dievinu.
Ir tik pārsteidzoša sajūta lasīt un saprast, ka par tavām domām, jūtām, ideāliem runā Rēzija Kalniņa. Ik pa brīdim gribējās iztēloties, kā sēžu kopā ar Rēziju un, dzerot tēju, saku - jā, jā..arī ar mani ir tā pat...mīlu un uzticos tikai savai ģimenei un tuvākajiem, nelaižu nevienu sev klāt, jo zinu, kādas ir pievilšanas un nodošanas sāpes..es dievinu savu brāli, kas studē Romā, lai dienās kļūtu par priesteri...neciešu dzīvot pēc 21 gadsimta sabiedrības uzliktajiem dzīves kvalitātes standartiem, kas paredz mūžīgo skriešanu tikai pēc viena mērķa - naudas..kā rezultātā, pats skumīgākais, ka nauda lielai daļai cilvēku ir kļuvusi par lielāku baudu kā būšana kopā ar mīļiem cilvēkiem...
Godīgi, šī intervija "norāva" man jumtu...un, kā stingra roka satvērusi, nelaiž tā vairs mani vaļā...Šorīt izgriezu interviju no žurnāla, salocīju un ieliku savā plānotājā, lai ikreiz, kad pazaudēju ceļu, varu atvērt "savu karti"..
Vakar saņēmos un izlasīju interviju ar Rēziju. Saņēmos nevis tādēļ, ka viss pārējais jau bija izlasīts, bet gan tādēļ, ka to biju atstājusi attiecīgam garastāvoklim un noskaņai. Kaut ko tik intīmu un personisku nebiju sen lasījusi. Brīžiem gribējas žurnālu aizšķirt, jo likās, vai varu atļauties tik dziļi ielūkoties kāda cilvēka dvēselē...kāda, ko apbrīnoju un nedaudz pat dievinu.
Ir tik pārsteidzoša sajūta lasīt un saprast, ka par tavām domām, jūtām, ideāliem runā Rēzija Kalniņa. Ik pa brīdim gribējās iztēloties, kā sēžu kopā ar Rēziju un, dzerot tēju, saku - jā, jā..arī ar mani ir tā pat...mīlu un uzticos tikai savai ģimenei un tuvākajiem, nelaižu nevienu sev klāt, jo zinu, kādas ir pievilšanas un nodošanas sāpes..es dievinu savu brāli, kas studē Romā, lai dienās kļūtu par priesteri...neciešu dzīvot pēc 21 gadsimta sabiedrības uzliktajiem dzīves kvalitātes standartiem, kas paredz mūžīgo skriešanu tikai pēc viena mērķa - naudas..kā rezultātā, pats skumīgākais, ka nauda lielai daļai cilvēku ir kļuvusi par lielāku baudu kā būšana kopā ar mīļiem cilvēkiem...
Godīgi, šī intervija "norāva" man jumtu...un, kā stingra roka satvērusi, nelaiž tā vairs mani vaļā...Šorīt izgriezu interviju no žurnāla, salocīju un ieliku savā plānotājā, lai ikreiz, kad pazaudēju ceļu, varu atvērt "savu karti"..
I.