ALEKSANDRS TRALMAKS: Patiesība ir svarīgāka par fonu

TEKSTS: Džina Briška
FOTO: Andrejs Savostins
VIDE: Rīgas Ekonomikas augstskola
Apģērbs no "Pierre Carden"

No laikraksta "Diena" direktora posteņa Aleksandrs Tralmaks atteicās pirms pāris gadiem. Tiklīdz saprata, ka vēlas ko vairāk. Kārtot lietas, sēžot vienlaikus divos krēslos, viņš negrib un vienkārši neprot.

Tu, iespējams, jau būsi par viņu ko dzirdējusi pēdējā laika pamanāmākā mediju skandāla sakarā. Par šo visu oligarhu un tumšo spēku apvienību pārstāvošo cilvēku - slepeno ieroci vārda brīvības un žurnālistiskās kvalitātes iznīcināšanai Latvijā.
Mūsu domas gan šīs kampaņas laikā neviens nejautāja, bet žēl. Jo ir arī cits viedoklis un atšķirīgs stāsts par Latvijas lielākā mediju koncerna, akciju sabiedrības "Diena" valdes priekšsēdētāju Aleksandru Tralmaku.

Latvijā nemaz nav tik daudz cilvēku, pār kuriem gāzies tāds publisku apsūdzību, apvainojumu un negatīvas informācijas vilnis. Rodas gluži cilvēciska interese - kā tu spēji to izturēt? Meditēji, ēdi kilogramiem konfekšu, gāji mežā kliegt?
Esmu sācis vairāk smēķēt, kas, protams, nav labi. Bet man ir sava dzīves filozofija. Dzīvojam šodien. Pagātne mūs veido tādus, kādi esam šodien, un nākotne ir mūsu plāns, kas sastāv no sapņiem un cerībām. Svarīgi apzināties, kas ir sapnis, plāns un kas ir realitāte. Realitāte ir pārdzīvojumi. Taču arī šodiena paies un pienāks rītdiena. Turklāt tas, ko par mani teica, nav taisnība. Man ir konkrēts plāns, un nākotnē to pierādīšu ar savu darbu.
Ja es censtos kaut ko pierādīt, ļaujoties bezjēdzīgai konfrontācijai, piemēram, raidījumā "Kas notiek Latvijā?", tāpat nebūtu neko panācis. Būtu pasniedzis vienu informāciju, pretī tiktu likta cita, un notiktu sadursme par pierādījumu ticamību. Pierādīt mēs varam tikai to, kas jau ir noticis.
Varbūt tev kā liela mediju koncerna vadītājam patiesībā bija lietderīgi uz savas ādas izjust, kā tas ir, kad ceturtā vara tevi pasludina par iznīcināmu mērķi?
Jā, esmu par to domājis. Bet nevienam no cilvēkiem, kuri man pēc tam ir pārmetuši, ka nederu operatīvajam biznesam, esmu nodarījis kaitējumu zīmolam vai uzvedies kā pašpuika, nav bijusi pieejama pilnvērtīga informācija. Šie cilvēki nezina, ka esmu vadījis laikrakstu "Diena" piecus gadus. Man, zinot, ka apgalvojumi ir nepatiesi, ir daudz vieglāk tikt ar to visu galā.

[...]

Tomēr lielai daļai sabiedrības, kas uzticas mūsu medijiem, ir izveidojies savs viedoklis. Man bieži uzdeva jautājumu - kas īsti pie jums, "Dienā", notiek?
Uzskatu, ka aizgājušo kolēģu rīcība bija ļoti egoistiska attiecībā pret tiem, kas palika, un laikrakstu kopumā. Es patiešām novēlu šiem cilvēkiem veiksmi, uzsākot uzņēmējdarbību, jo tas viņus disciplinētu. Viņiem nāktos saskarties ar tām pašām grūtībām, ar ko normāls uzņēmējs saskaras ik dienas, savukārt mēs varētu ar viņiem konkurēt, ievērojot godīgus principus. Atskatoties atpakaļ, gribu pievērst uzmanību vairākām lietām. Pirmā - var uzskatīt, ka Sarmīte Ēlerte patiešām aizgāja no "Dienas" tikai 9. oktobrī, kad devās prom Nellija Ločmele ar saviem cilvēkiem. Starpposma, kad Nellija mēģināja šo organizāciju pārveidot, īsti nemaz nebija. Otrs - finanšu sistēma uzņēmumā bija smagi iedragājusi motivāciju pašā redakcijā. Lai kā man neteiktu, ka tas tika no darbinieku puses pieņemts un akceptēts, domāju, ka lielā mērā tas netika ne pieņemts, ne akceptēts. Cilvēki jau krietnu laiku iepriekš aizgāja no "Dienas" arī tāpēc, ka netika novērtēti. Tika samazinātas algas, bet nenotika strukturālas reformas. Tas tika pārmests Latvijas valdībai, bet pašu mājās arī to nerealizēja līdz galam. Trešais, protams, ir jautājums par jaunajiem īpašniekiem un viņu redzējumu. Nebija arī šīs siltumnīcai līdzīgās organizācijas, kāda "Diena" bija pēdējos gados pirms pārdošanas, kad bija ilūzija par neizsmeļamu naudas resursu un skaidrība par to, kas jādara. Tāpēc mans mērķis tagad ir izveidot organizāciju, kur cilvēki paši ir atbildīgi par savu likteni. Arī viens no piedāvājumiem redakcijai bija izveidot jauno avīzes uzstādījumu. Tas padarītu redaktora funkcijas daudz ietilpīgākas un sarežģītākas. Domāju, ka "Dienas" pirmsākumā to apzinājās, bet, kad nomainījās galvenā redaktore, jāmainās bija arī redaktora un īpašnieku redzējumam uz šo amatu uzņēmumā. Sarmīte bija "Dienas" dibinātāja, akcionāre, valdes locekle un galvenā redaktore. Jaunajam redaktoram bija piešķirts šķietami līdzīgs statuss, bet tam dabā nebija seguma. Daudz vieglāk bija atsacīties no izaicinājuma, nevis to pieņemt.

[...]

Neatklāt investora vārdu - kāpēc bija tāda Roulendu ģimenes prasība?
Visu ietekmēja vairāki būtiski faktori. Roulendi bija iesaistīti vēl vienā svarīgā darījumā - bankas iegādē Luksemburgā. Tas notika paralēli "Dienas" iegādei. Nevarēja zināt, kurš darījums tiks noslēgts vispirms. Iepriekšējie akcionāri - "Bonnier" grupa Zviedrijā - vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no saviem aktīviem. Mēs piedāvājām darījumu pabeigt augustā, bet viņi nepiekrita. Tā mums tika atņemts mēnesis, kura laikā būtu bijis iespējams pilnībā sakārtot juridiskās lietas. Trešais, ne mazāk nozīmīgs apstāklis - mums nebija īstas skaidrības par reakciju, kas sāktos pēc uzņēmuma iegādes. Sākotnēji spiediens bija vērsts pret mani, bet, kad uzzināja, ka investors ir Roulendu ģimene, tas pārgāja uz viņiem. Nākamajā dienā, 7. oktobrī, pēc dokumentu parakstīšanas biznesa aprindās labi pazīstami cilvēki no Latvijas speciāli devās uz Londonu, lai tiktos ar Džonatanu Roulendu un pierunātu pārdot "Dienu" par vienu eiro grupai, ko pārstāv bijusī galvenā redaktore Nellija Ločmele.
Nevaru galvot, bet bija informācija, ka "Riga Capital" jau bija pie apvāršņa, kad mēs runājām ar "bonieriem". Pastāvēja risks, ka spiediens, kas no manis pārgāja uz Džonatanu, sāksies daudz agrāk, bet Roulendiem tas nebija vajadzīgs. Tāpēc viņu vārds netika atklāts ātrāk.
Vai es nepārklausījos, tiešām runa bija par vienu eiro?
Īstenībā - viens lats un daļēja uzņēmuma saistību pārņemšana.
Biznesā neiesaistītam cilvēkam tas šķiet dīvaini.
Bet biznesā tā mēdz notikt.
Vai neesi domājis, kāpēc tev problēmas radās ar vienu no grupas uzņēmumiem? Nevis ar "Dienas Biznesu", poligrāfijas grupu, "Dienas Žurnāliem"?
Domāju, ka tas ir saistīts ar finansiālo situāciju, kāda bija, kad saņēmu "Dienu". Tā bija tik ļoti novājināta, ka pārveidē bija jāiegulda ļoti daudz pūļu, zināšanu un beigu beigās arī līdzekļu. Zināmā mērā tie, kas aizgāja kopā ar Nelliju Ločmeli, uzskatīja, ka būs labāk to nedarīt vai izpirkt laikrakstu no manis, bet par ļoti samazinātu vērtību, kas ļautu daudz lielāku brīvību attiecībā uz lietām, ko viņi dara. Nezinu, kurš bija izpirkuma ierosinātājs, bet piedāvājumā, kas man tika iesniegts, Saeimas vēlēšanas 2010. gadā tika minēts kā arguments, lai "Diena" paliktu neatkarīga. Jautājums - no kā. Vai tad "Diena" iepriekš bija atkarīga? Vienīgais, kas nodrošina medija neatkarību, ir spēja pelnīt.
Ir grūti noticēt, ka tas nav politisku mērķu vadīts lēmums, iegādāties laikrakstu, kas nes lielus zaudējumus, neilgi pirms vēlēšanām.
Mans mērķis bija iegādāties visu koncernu kopumā, nevis tikai laikrakstu vien. Zinu, ka uzņēmumam kopumā ir nākotne. Arī laikrakstam "Diena".

Interviju pilnībā lasi žurnāla UNA decembra numurā!