Atkailināta un vāja: Kristīne Nevarauska

TEKSTS: Solvita Velde
FOTO: Jānis Deinats ("Fotocentrs")
STILS: Agnese Kaupere

Šī saruna ir kā pašanalīze psihoterapeita kabinetā. Seriāla "UgunsGrēks" aktrise Kristīne Nevarauska divu stundu garumā analizē savas šībrīža sajūtas un pārdzīvojumus, savu trīsdesmitgadnieces krīzi, mīlestību, šķiršanās sāpes, nepiepildītos sapņus un cerības par nākotni.

Telefonsarunā teici, ka tev šobrīd īsti nav darba. Kā tu pārdzīvo šo laiku?
Krīzi, manuprāt, izjūt arī tie, kuri intensīvi strādā. Es to izjūtu tā, ka nav naudas. Vienkārši nav, un viss. Mēģinu dabūt kredītus, bet pagaidām neveiksmīgi. Vienmēr jau kaut kā var izkulties, vienmēr kaut kas nokrīt kā no debesīm - kādu reklāmu vajag ierunāt. Nav jau gluži tā, ka man nav nekā - man ir televīzija, filmējos seriālā "UgunsGrēks". Bet izdevumi ir ļoti jālimitē, it īpaši pēc tā buma, kad naudas bija pietiekami daudz, lai nezinātu, cik maksā baltmaize. Tagad es visam zinu cenu un pērku akciju preces.
Laikā, kad biji ļoti noslogota, teici, ka tukšumam līdzi nāk panika, jo ķermenis ir pieradis pie slodzes.
Šis man ir jau astotais mēnesis bez jauna iestudējuma, tādējādi panika sen beigusies. Tagad sāku saprast, ka man ir ļoti daudz brīva laika, nekas nav jādara.
Panika bija sākumā. Tikko paliku bez darba, man pastāvīgi bija slikts garastāvoklis, bija nīgrums. Visi apkārt skrien, kaut ko dara, bet man jāsēž, un es neesmu tā pieradusi. Tas bija grūti. Kļuvu ļoti kašķīga. Smagākais periods ir ziemas mēneši un tagad, kad atsākas teātra sezona. Tad nāk virsū kašķītis, tas ir tāds sevis žēlošanas laiks.
Tu atļaujies sevi pažēlot?
Diemžēl es to daru par daudz. Redzi, ir robeža starp sevis žēlošanu un čīkstēšanu. Tā vietā, lai kaut ko darītu, tagad baigi čīkstu. Bet es saprotu - pati vainīga, ej un dari! Biju izdomājusi ļoti daudz lietu, kuras vajadzētu izdarīt, bet es no tā neesmu izdarījusi neko. Gribēju iestāties angļu filologos, gribēju atrast kādu hobiju, kura man joprojām nav, biju plānojusi zīmēt, intensīvi lasīt grāmatas.
Kāpēc tev nekas no tā nesanāca?
Ir vieglāk sēdēt un gausties, nekā rīkoties. Pie mazākās neveiksmes es nedēļu kaucu... Jā, šajā periodā esmu ļoti jūtīga.
Izklausās diezgan bezcerīgi, un bilde disonē ar skaņu - tu izskaties atpūtusies un laimīga.
Tā nav īsti bezcerība, tas ir kaut kāds niknums pašai uz sevi. Es dzīvoju laiski. Mostos tikos, cikos gribu. Aizbraucu uz jūru, paskrituļoju. Nu, nav jau tā, ka es sēdētu četrās sienās bezdarbībā, bet par attīstīšanos to nosaukt nevar.

[...]

Tev tā liekas ar šodienas prātu un jūtām, kamēr pirms pieciem gadiem, kad to piedzīvoji, tev tā tiešām bija mīlestība.
Jā, tā bija mīlestība. Bet kas tā par mīlestību, ja pēc diviem gadiem tā vairs neliekas. Man mīlestība ar lielo burtu ir kaut kas liels, ilgstošs. Tas nav gaistošs. Viss, kas ir bijis līdz šim, diemžēl bijis gaistošs, tāpēc to nevaru nosaukt par mīlestību tajā izpratnē, kā esmu to iedomājusies, kā tas ir aprakstīts grāmatās. Iemīlēšanās ir pilnīgi kas cits - tu iemīlies sevis radītā ilūzijā, bet ceļš uz mīlestību ir starpposms, kamēr līdz pašai mīlestībai mēs ļoti bieži nenonākam, mēs neprotam cilvēkā pieņemt cilvēku, nemākam nemēģināt viņu mainīt. Tā ir mīlestība, ja tu cilvēku pieņem bez kādām egoisma pazīmēm, spēj līdzās pastāvēt, attīstīties. Bet uz to ir ļoti smags un tāls ceļš. Manā dzīvē bijušas dažādas iemīlēšanās stadijas, es to nesauktu par mīlestību. Jo mīlēt nozīmē neko nepieprasīt, bet es neesmu to iemācījusies, neprotu neuzspiest savu gribu. Es to daru joprojām un diezgan intensīvi. Mēģinu mainīt savu otru pusi.

[...]

Tu māki dzīvot šodienai?
(Smejas.) Reizi nedēļā varu nobriest dienas garumā dzīvot šodienai, nedomāt ne par pagātni, jo to nevar mainīt, ne par nākotni. Pēc tam viss sākas no jauna. Es daudz domāju par pagātni un nākotni. Visvairāk domāju par nākotni, bet man ir niķis domāt - vai, cik labi bija toreiz, cik labi es jutos, man bija skaidra laimes formula. Principā gremdēties atmiņās man ir raksturīgi. Ja es nejūtos laimīga šodien, meklēju to pagātnē. Bet to nedrīkst, jo nekad nebūs tā, kā bija. Arī uz priekšu daudz domāt nedrīkst, tāpēc ka ir liels aplauziens, ja esmu izfantazējusi nākotni, bet tā nepiepildās. Ja nenotiek tā, kā esmu izdomājusi, ir sāpīgi.
Un tad jau arī bezmiegs ir klāt, vai ne?
O, bezmiegs ir manējais! Šis gads vispār bija ļoti smags. Veselības ziņā neatgriezeniski smags, jo acīmredzot stresi, negulētās naktis... Tas ir no lielas sadomāšanās.
Kas bija ar veselību?
Mīļais un pūkainais, kas ir visiem mākslinieku vidē, - sāka streikot veģetatīvā nervu sistēma. Man tas sākās ar bezmiegu, tad ne no kā bija panikas lēkmes. Es to visvairāk izjutu, spēlējot izrādes, brīžiem bija tik nekontrolējamas sajūtas, ka likās - tūlīt noiešu no skatuves, un viss. Baiļu lēkmes. Tas nav nekāds joks.

[...]

Ko tu gribētu sevī mainīt?
Skatījumu uz dzīvi. Es to gribētu pozitīvāku, vienkāršāku, vieglāku. Manuprāt, savam vecumam esmu par nopietnu. Es par daudz "gruzos". Tā nav liderība, ko gribu, es vēlos vieglāk dzīvot, vieglāk uztvert neveiksmes. Neanalizēt. Nevajag tik ātri kļūt nopietnai. Mani nomoka sevis šaustīšana, domāšana, kā būtu, ja būtu. Par daudz domu, par daudz atbildības sev uzlieku.

Visu sarunu ar Kristīni Nevarausku lasi žurnāla UNA oktobra numurā!