Egoisma pote latviešu sievietei - sirsnīga saruna ar Signi Reinholdi

Lauma Lūse
Stils: Agnese Kaupere
Foto: Jānis Deinats ("Fotocentrs")

Pirms pieciem gadiem UNĀ bija lasāms virsraksts "Signe Reinholde. Neatkarīga un brīva". Nu vairs nav ne neatkarīga, ne brīva, jau divus gadus viņa ir precējusies ar uzņēmēju un kaitbordistu Larsu Āboliņu, audziņa dēliņu Marku. Bet sirdī viņa ir tā pati neatkarīgā, smejošā rudmate, kas agrāk. Žēl, ka nevaru uzrakstīt, kā viņa smejas. Tas vienkārši ir jādzird.

Tu esi dzīvojusi dažādos statusos - viena pati, kopdzīvē, precētas sievas statusā, tagad tev ir dēliņš. Tu vari salīdzināt...
Katrai situācijai ir savi plusi un mīnusi. Man liekas, ka ir vērts pamēģināt visu, jo tu nevari spriest par to, ko neesi piedzīvojusi. Piemēram, esmu sapratusi, ka nevaru būt simtsprocentīga mājsaimniece. Es tikai tagad labi saprotu un ļoti augstu vērtēju tās sievietes, kas dzīvo mājās ar bērniem. Pēc dēla piedzimšanas es salīdzinoši ilgi dzīvoju ar viņu mājās, līdz Markam palika gadiņš un četri mēneši. Sākumā bija diezgan grūti sarast tikai un vienīgi ar mājas dzīvi - biju pieradusi būt visu laiku skrejoša, informācijas un notikumu virpulī, un pēkšņi tā visa vairs nav. Taču, no otras puses, man bija iespēja nomierināties, padomāt, paskatīties uz visu no malas un pats galvenais - ar savu klātbūtni dot bērnam mieru un drošības sajūtu. Tas laiks man bija nenormāli svētīgs. Līdz tam biju ārprātīgā darba ritmā, slodze bija milzīga, daudzus gadus biju strādājusi nonstopā. Tu esi tajā vāveres ritenī un tik skrien, skrien... Bet zini, ko sapratu - daudz grūtāk ir palikt ar bērniņu mājās, vieglāk ir aizskriet uz darbu un bērnu atstāt auklei. Lai man nestāsta, ka uz darbu sieviete skrējusi tādēļ, ka apstākļi spieda un cik drausmīgi grūti tas nācies. Visbiežāk tās ir atrunas un bēgšana no mājas. Tas ir saprotami, jo būt mājsaimniecei ir smags darbs. Līdz šim manās acīs vārds "mājsaimniece" bija nedaudz ar ironijas piegaršu, atzīšos. Savukārt tagad es varu viņām klanīties, atvainoties un teikt: "Visu cieņu, vecenes!" Īsta mājsaimniece dzīvo mājās ar bērniem, rūpējas par viņu audzināšanu, sevi pilnībā ziedo ģimenei. Tagad salīdzinoši arī es esmu ļoti daudz ģimenē un mājās. Tomēr man vajag savu laiku un nodarbošanos, tāpēc strādāju. Mums ir jauka krievu tautības auklīte, un tā kā bērns saprot abas valodas, lai gan pats vēl nerunā, mums ar vīru, pārrunājot ko bērna ausīm nevēlamu, dažkārt nākas runāt angliski. Auklīte pie mums sāka nākt pusotru mēnesi, pirms atsāku strādāt, vabūt tāpēc nebija lielu problēmu atstāt mazo, jo bērns bija pieradis un akceptēja jauno situāciju. Man liekas, ka bieži galvenā kļūda ir tā, ka jau pirmajā dienā - hops! - māte pazūd uz visu dienu..
Kad draudzenēm visapkārt dzima bērni, vai tu nedomāji - ak, kā gribētos?
Nē. Man vienmēr licies, ka tas ir liels un nozīmīgs projekts, ka tam jābūt apzinātam, pareizam, ideālam. Es to visu biju drausmīgi idealizējusi, un tādējādi vienmēr domāju - būs, bet kaut kad vēlāk. Smieklīgi, vēl tagad atceros sajūtu, kad lidmašīnā tevi nosēdina blakus cilvēkiem ar bērniem. Tu pie sevis pukojies, kāpēc tevi te apsēdinājuši un kāpēc tā māte tik muļķīgi laimīgi smaida, skatoties kā viņas mazais bērnelis tevi rausta aiz matiem. Tagad, kad lidoju ar Marku, pasmaidu un saprotu tos, kas vienkārši palūdz stjuartei pārsēsties citur...
Tu noteikti biji iztēlojusies, kāda būsi mamma... Ir kādas atšķirības no tā iedomātā?
Tagad smejos - būtu es zinājusi, ka bērns - tas ir tik forši, būtu ātrāk sataisījusies. Pirms tam zināju, ka ļoti mīlēšu savu bērnu, bet manas lielākās bailes bija, vai man pietiks gudrības pareizi viņu audzināt. Mēs visas gribam dot bērniem vislabāko, bet baidījos, vai zināšu, kā rīkoties dažādās situācijās. Man joprojām tā ir. Nesen pie mums ciemos bija atbraukusi ģimene ar dēliem. Vecākais puika, kurš ir lielāks par manu Marku, ēd konfektes. Marks pienāk, arī grib, bet otrs konfekti nedod, iedod vien papīrīti, pakaitina mazo. Finālā Marks izrauj "konču" un bēg, otrs skrien pakaļ, sākas stumdīšanās, viņi sāk plēsties un veidojas kas līdzīgs kautiņam. Es nenoturos, iejaucos, teikdama - kas te tagad būs, vai tiešām kausieties konfekšu dēļ? Draudzenes puikam saku - nu, iedod arī Markam, viņš taču ir maziņš. Pēc tam aprāvos, jo būtībā izkomandēju citu bērnu, vai man bija tiesības? Un vai vispār vajadzēja iejaukties? Kad pēc nedēļas puiku mammai stāstīju, ka izjūtu sirdsapziņas pārmetumus, viņa sāka smieties - tu, Signe, nopietni?! Bet man liekas, ka varēju tajā situācijā rīkoties gudrāk - novirzīt Marka uzmanību uz kaut ko citu, piemēram...

Visu interviju ar Signi Reinholdi lasi UNAs maija numurā!