Ekstrēmais Paganels - fantastisks vīrietis!

Teksts: Lauma Lūse
Stils: Agnese Kaupere
Foto: Jānis Deinats („Fotocentrs")

Ekstrēmists parastais - tā divos vārdos alpīnists, žurnāla „Dari Pats" galvenais redaktors Normunds Lisovskis raksturo sevi. Savos 37 gados pieredzējis gan smagu izvēli starp ģimeni un kalniem, gan kritienu, kas varēja kļūt liktenīgs, gan skandālu, kas izrādījās ļoti laba mācība. Viņš iemācījies dzīvot „piezemētu" dzīvi, neatsakoties no debesīm!

Savulaik mācoties ģeogrāfos, Normunda mazais studenta biznesiņš bija krustvārdu mīklas. Viņš pamanījies izdot pat dažus savus izdevumus un ieviest Latvijā zviedru krustvārdu mīklas. 23 gadu vecumā sācis strādāt kā reportieris laikrakstā „Dienas Bizness", bet jau pēc gada kļuvis par finanšu nodaļas redaktoru. 1997. gadā nodibinājis savu PR aģentūru „Sabiedrība R&I", vienu no pirmajām Latvijā. Nopelnīt varējis ļoti labi, bet pēc trim gadiem uzņēmums „nomiris" dabīgā ceļā... Atgriešanās žurnālistikā viņa atmiņā palikusi ar skandālu žurnālā „Kapitāls", pēc kura tika ierosināta krimināllieta, bija nopratināšanas, bet vienīgais, kur reāli varēja „piesieties", izrādījās tikai vāka karikatūra. Izdevēji, piekāpjoties spiedienam no sabiedrības, pazemināja amatā galveno redaktoru. Pret Normundu - raksta autoru - sankcijas netika vērstas. Šodien viņš pats atzīst, ka zināms naivisms no viņa puses tas bijis, un uzskata, ka tā bija laba mācība ne tikai viņam, bet arī pārējiem - ko drīkst rakstīt un ko ne. Kopš 2002. gada viņš pievērsies savam hobijam - nodarbojas ar sporta pasākumu organizēšanu, sākot ar sporta spēlēm uzņēmumiem, ar ko pelnījis naudu, un beidzot ar piedzīvojumu sacīkstēm, ekstrēmajiem maratoniem, masu pasākumiem sportistiem, amatieriem. Vasaras bija noslogotas, bet ziemā darba bija maz, varējis pa kalniem braukāt. Jau pagājušajā vasarā pamanījis pirmās krīzes pazīmes Latvijā, jo uzņēmumi sāka „apgriezt" izklaidēm paredzētos budžetus, un daži pasākumi tika atcelti. Lai gan uzņēmums nav likvidēts, pagājušajā ziemā Normunds atgriezās žurnālistikā un kļuva par žurnāla „Dari Pats" galveno redaktoru. Pats viņš atzīst, ka būvniecības „štelles" un žurnālistika viņam ir ideāla kombinācija, jo abas lietas ļoti patīk un padodas. Māju uzcēlis neesot, bet remontus veicot gan - gandarījums par padarīto esot proporcionāls telpas gabarītiem. Normunds ir viens no mūsu izdevniecības "foršajiem" džekiem, un viņš mūs patiešām ir pārsteidzis!

Tu esi šķīries. Kā gan tik pozitīvs un tolerants puisis nevarēja sadzīvot ar sievu?
Bija interešu konflikts. Es esmu alpīnists, bet mana sieva to nespēja akceptēt. Nespēja pieņemt, ka man vajag šo brīvības izpausmi, un lika ierobežojumus. Varu teikt, ka mana pirmā sieva bija ļoti pozitīvs cilvēks, bet šajā jomā mums bija rīvēšanās. Apprecējos 21 gada vecumā, bija viss, kā pieklājas, bet pēc trim gadiem mēs šķīrāmies. Mums ir meita Patrīcija, šobrīd viņai jau ir 14 gadi.

...

Sieva nevēlējās, ka tu dodies kalnos. Un ko tu - iespītējies? Galu galā tev bija izvēle - varēji atteikties no sava hobija mīļotās sievietes dēļ.
Tā nebija spīts. Es pāris gadus pat atteicos no kalniem, mēģināju, bet tas bija bezcerīgi. Vienā brīdī pateicu „čau" - mums nav pa ceļam. Mēs šķīrāmies ļoti draudzīgi, gandrīz vai romantiski. Braucām mājās no tusiņa Vecrīgā, piestājām krastmalā, skats uz Daugavu, saulriets, un es teicu: „Klau, šķiramies, mums kaut kā nesanāk". Viņa nopūtās un teica: „Nu, labi - šķiramies!" Nebija ne citu attiecību, nekā, vienkārši abiem bija skaidrs, ka katram savs ceļš ejams. Protams, bija šausmīgi žēl, ka nebūsim kopā ar meitu, bet mums ir labas attiecības, pēdējā laikā biežāk tiekamies, jo viņa ir izdomājusi trenēties kāpšanā.

...

Kā tava dzīve attīstās tālāk? Esi brīvs vīrietis, turpini kāpt kalnos...
Jā, daudz gadījuma sakaru (smejamies). Nu, nebija nemaz tik daudz! Dažus gadus padzīvoju kā brīvs vīrietis. Un tad atkal piezemējos ar pusekstrēmu būtni Ingrīdu, kas nodarbojas ar burāšanu. Un kopš 1999. gada esam kopā. Mums ir divas meitas - Paula (5 gadi) un Annija (rudenī būs 2 gadi). Esam mēģinājuši nodefinēt, kas mēs īsti skaitāmies. Civillaulība skan banāli.
Kāpēc jūs neprecaties? Tev tik ļoti bail?
Nē! Es pat vienreiz viņu bildināju, kad pirmo bērnu gaidījām, bet Ingrīda kaut kā neteica „jā". Vairāk neesmu mēģinājis bildināt!

...

Kā ir audzināt meitas?
Forši! Es jau varētu teikt, ka gribu dēlu, bet man nav, ar ko salīdzināt. Man ir trīs meitenes. Nu, jā - man tās meitenes apkārt spieto. Tas ir tik forši, ka mājās ir mazie ķipari, kas tevi samīļo un gaida. Vispār jau diezgan maz laika viņām veltu, bet katru vakaru man jālasa pasaka. Mazajai arī rituāls - vispirms ar Anniju jāizšķirsta viņas grāmata ar „ņau" un „vau". Un pēc tam lasu pasaku Paulai. Tādi sīki rituāli...
Meitas izaugs lielas...
... un es būšu šausmīgi greizsirdīgs. Jo lielākā meita jau sāk draudzēties ar puišiem - jau lielās mīlas.

...

Izstāsti kādu mednieku stāstu - trakāko, kas ar tevi noticis?
Šveicē pirms četriem gadiem nojaucos no ledāja. Uzkāpām kalnā pa vienu pusi - izgājām klinšu maršrutu ar kolēģi Kristiānu, bet maršruta aprakstā nebija minēts, ka otrā pusē ir ledājs un vajag dzelkšņus. Kāpjam lejā un sākas ledājs. Johaidī - mums nav dzelkšņu! Variantu apiet arī vairs īsti nav. Atradām vietu, kur 50 metrus zemāk sākas aunapieres (alpīnisma žargonā - ledāju nogludinātas klinšu pumpas), sapratu, ka pa tām aunapierēm varēs tikt lejā, bet līdz tām vēl jātiek. Stāvs ledus, uzmanīgi raušamies lejā, bet jūtu, ka netiksim... Saku Kristiānam - griežam rinķī, bet tajā brīdī es nosvilpu lejā... Noslīdēt būtu maigi teikts, nokūleņoju, sitoties pret akmeņiem un ledu. Domāju, ka pret kādu akmeni apstāšos, bet neapstājos. Atkal mēģini savākties, kūleņo... Man izdevās iesprūst plaisā starp akmeni un ledāju. Kristians no augšas bija to vērojis un domājis, ka vairs nepiecelšos. Biju apdauzīts zils, plaukstām āda bija norauta. Tāds viegli noasiņojis, apdauzīts pamāju Kristiānam: „Dzīvs!" Apsēžos un jūtu - adrenalīns iziet un pārveļas sāpju vilnis ¬- jūties kā karbonāde. Maigi izsakoties - vienkārši paģību... Virve palika pie manis, aptieciņa pie Kristiana. Viņš nolaisties pie manis nevar, savukārt mobilais bija manā somā. Guļu, šis gaida, kad es atčohnīšos. Pēc piecām minūtām attapos. Nolēmu turpināt ceļu lejā, pāriet pārejai, un otrā ielejā jau mūsu teltis, paņemt dzelkšņus un nākt atpakaļ pie Kristiāna. Kad aizkliboju līdz pārejai, sapratu, ka eju tik lēni, ka patiesībā es pavisam noteikti vairs negribēšu iet atpkaļ. Un izsaucu helikopteru Kristiānam. Šveicē ir tāda priekšrocība - piezvani un atlido. Pa skaisto! Piedāvāja arī mani savākt, bet aizkliboju pats līdz galam. Teltī mani sagaidīja Ingrīda - viņa sakoda zobus un saitēja rokas. Nākamajā dienā devos uz hospitāli, kur konstatēja, ka man nav neviena lūzuma. Dakteris teica, ka principā esmu ļoti veiksmīgs cilvēks, ka pēc tāda lidojuma esmu dzīvs un neko neesmu salauzis, jo es biju vienos zilumos. Man kāja bija sadragāta, nedēļu kliboju. Un vēl noskaidroju, ka man ir augsts sāpju slieksnis - ka pats spēju nokāpt lejā... Tas ir viens mednieku stāsts.

Interviju ar Normundu Lisovski lasi žurnāla UNA augusta numurā!