Ex-fabrikante Soho laimīga dzied Amerikā

Ja es nebūtu satikusi Loniju, mūsu saruna šobrīd būtu pilnīgi citāda. Es droši vien joprojām būtu aizvērta. Viņš man vienmēr māca - neskaties uz virspusi, ej situācijā iekšā dziļāk, izpēti to. Viņš mani mudina domāt, kāpēc esmu tāda, kāda esmu. Lonijs man ir palīdzējis izveidoties par tādu cilvēku, kāda esmu kļuvusi. Mēs ļoti daudz esam runājuši par to, kā es jutos, kad biju bērns, ka vienmēr gribēju būt perfekta, jo man likās, ka tad mamma atgriezīsies un dzīvos kopā ar mani, omīti un opīti. Mēs runājam par to, ka bērnībā es jutos aizvainota, kā man pietrūka un ko es gaidīju no mammas. Es taču pati nemaz nezināju, ka esmu tik intraverta un gandrīz uz negācijas robežas, tāpēc ka nekad nebiju sevī ielūkojusies. Tieši Lonijs man atvēra šīs durvis. Es viņā redzu daudzas tās īpašības, kas ir manā opītī - viņš ir gādīgs, gatavs rūpēties, cik daudz vien iespējams, izturas pret mani tā, it kā es būtu karaliene.

Loniju es uztveru kā Dieva svētību, esmu ļoti pateicīga, ka viņš ir manā dzīvē. Mēs pavadām kopā visu nedēļu - katru dienu iesākam sporta zālē, tad dodamies uz studiju, kur ierakstām mūziku, braucam uz mēģinājumiem, bet svētdienās braucam uz baznīcu un pēc tam uz amerikāņu futbolu, ko es vienkārši dievinu. Man patīk šīs spēles skarbums, tas, kā sportisti cīnās par bumbu. Divreiz gadā mēs braucam atpūsties. Ziemā dodamies uz Denveru, kur Lonijs pavadīja savu bērnību un skolas gadus. Tur ir sniegs, mēs baudām ziemas priekus - pikojamies, slēpojam, šļūcam lejā no kalniem. Vasarā braucam uz Sietlu, uz kurieni Lonija ģimene vēlāk pārcēlās no Denveras. Es tiešām ar viņu esmu laimīga. To sakot, man pat nav jāpiedomā, vai tā ir patiesība.

Lonijs man ļoti daudz palīdzēja, lai es varētu piedod savai mammai. Atceros, viņš sākumā teica - es nezinu, kādas problēmas tev ir, bet mums tās ir jāatrisina, jo citādi mēs vienkārši nevaram būt kopā. Tad es sāku dziļāk skatīties sevī un atklāju, ka manī ir sakrājušās dusmas pret mammu. Es neuzaugu ar mammu, bet gan ar opīti un omīti. Kad biju vēl pavisam maza, mamma un tētis aizbrauca dzīvot uz Liepāju, bet es paliku Jēkabpilī ar vecvecākiem. Nezinu, kādas tobrīd bija manu vecāku attiecības - varbūt viņi centās tās sakārtot vai gribēja saprast, ko īsti dzīvē grib. Bet, kad mamma pēc kāda laika ieradās Jēkabpilī man pakaļ, vecvecāki teica, ka varbūt būtu labāk, ja es paliktu pie viņiem. Iespējams, tā arī bija, jo mamma tobrīd īsti nevarēja par mani parūpēties - viņa nestrādāja, bija pametusi skolu, viņas dzīve nebija sakārtota, viņa nevarēja uzturēt bērnu.
Mamma neiebilda, kad omīte un opītis gribēja, lai palieku Jēkabpilī. Kad biju mazliet paaugusies, šķiet, mācījos 3. klasē, mamma mani tomēr paņēma pie sevis uz Liepāju. Es mēģināju tur dzīvot vienu gadu, bet nejutos laimīga, visu laiku gribēju atpakaļ pie omītes un opīša, mammas mājās nejutos droši. Tāpēc lūdzu mammai, lai ved mani atpakaļ pie vecvecākiem. Es atgriezos Jēkabpilī, bet mana jaunākā māsa palika Liepājā pie mammas. Es domāju, ka mamma saprata - man pie omītes būs labāka dzīve, labāki apstākļi, es varēšu labāk mācīties, tāpēc arī neiebilda. Mēs - es, omīte un opītis - bijām spēcīga trijotne. Omīte gan vienmēr teica, ka bērnībā esmu apzagta, jo man vecvecākiem vienmēr bija jāpalīdz, jāstrādā gan dārzā, gan mājās, kamēr pārējie bērni skraidīja apkārt. Bet es pati to par trūkumu neuzskatu.