Kristīne Dupate. Jāņa Nagļa mīļotā sieviete cīnās pret stereotipiem

Kā bērni tevi ir mainījuši?
Es vairs nespēju skatīties vardarbīgas filmas. Vēl mazāk - filmas, kur notiek kaut kas slikts ar maziem bērniem. Mani ļoti aizkustināja filma par Edīti Piafu - Dzīve rožainā gaismā. Bet man nesāpēja sirds par to, ka viņas mīļotais aizgāja bojā vai par to, ka viņa sevi izdedzināja, lietojot narkotikas un alkoholu. Visvairāk man sāpēja par Edītes Piafas dzīvi bērnībā. Nu, jā - būtībā es jūtos atbildīga par jebkuru bērnu. Kad cilvēki zvana un nāk ar savām problēmām pie manis un ja tas skar bērnus, es absolūti nespēju saprast, kā kāds vispār var būt vienaldzīgs, ja redz, ka bērnam klājas slikti.

Vai esi sieviete, kas savu bērnu gaidījusi visu mūžu, vai ilgi negribēji kļūt par māti?
Es zināju, ka bērnus gribu, bet līdz brīdim, kad man pašai bērni piedzima, es nezināju, kā īsti ar viņiem runāt. Agrāk domāju - nedod Dievs, ja man kāds bērns pienāks klāt, es taču nezināšu, ko ar viņu darīt. Nekad neesmu bijusi viena no tām jaunajām, foršajām radiniecēm, kuru var uzaicināt pieskatīt bērnu. Ar bērniem es biju uz jūs. Bet tai pat laikā man nav bijusi tāda nostāja, ka pašai nekad nebūs bērnu, ka es ar sīčiem nekrāmēšos. Man vienmēr ir gribējies, lai mani bērni piedzimst tādā salīdzinoši normālā vecumā. Tas, ka man pirmais bērns piedzima 30 gados... nu, tā vienkārši sanāca. Neviens neko neplānoja. Es domāju, ka varbūt arī gribētu vēl vienu bērnu, bet, ja man jāsāk plānot... man bail, ka varu arī nesaplānot. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri to var izdarīt, es šai ziņā esmu pavisam citāda. Es nevarētu tā - ieplānot grūtniecību, trīs mēnešus pirms tam aiziet pie dakteriem, un tad trīs mēnešus pirms bērna ieņemšanas ne vīrs, ne sieva nedzer un nepīpē. Nemāku tā dzīvot! Es vispār nemāku dzīvot sistēmā. Visas lielākās lietas, kas manā dzīvē bijušas... tie ir tādi laimīgi gadījumi, kurus liktenis man piespēlējis gan attiecībā uz mācībām, gan domubiedriem, kurus esmu satikusi. Tāpat arī ar bērniem - nu, gadījās.

Tu tici liktenim?
Kaut kādā ziņā - jā. Es teiktu, ka dzīvē 50% nosaka liktenis, un tad ir jautājums, kā to izmanto. Vai pieņem likteņa piespēlētās izdevības. Un tad jau sākas darbs.

Tev liktenis ir bijis labvēlīgs?
Jā, domāju, ka līdz saviem 30 gadiem esmu ļoti daudz izdzīvojusi - gan jaukus, gan grūtus brīžus. Bet grūtajos brīžos esmu iedzīvojusies tieši tāpēc, ka pati esmu uzprasījusies uz pasaules izzināšanu. Man jau kopš pusaudža gadiem vienmēr ir gribējies kaut kur ielīst un izpētīt, kā tas notiek.

Par kādiem grūtajiem brīžiem ir runa?
Sevis meklējumiem. Tas vairāk vai mazāk saistās ar krīzi personiskajā dzīvē. Un vienlaikus man bija arī totālā krīze profesionālajā dzīvē, jo biju iestājusies Rīgas Juridiskajā augstskolā, kur mācības notiek tikai angļu valodā un kur no manis prasīja tādu zināšanu līmeni, kas bija neatbilstošs universitātē apgūtajam.
Līdz 30 gadiem, kad sāku satikties ar Jāni... būtībā man bija diezgan izteikta trīsdesmitgadnieku krīze, kad sāku uzdot sev jautājumus - kas esmu, ko gribu un vai dzīvoju tā, kā gribu?

Un kādas bija atbildes?
Atbildes bija - nē. Un visu laiku notika iekšējā cīņa. Varbūt ārēji tā nešķiet, bet es tiešām pietiekami ilgi esmu cīnījusies arī ar zemu pašapziņu. Lūk, bet... esmu cilvēks, kuram ir svarīga arī privātā dzīve. Neteikušu, ka esmu pašpietiekama. Un, protams, ka tikšanās ar Jāni šīs lietas sakārtoja, jo, satiekot viņu, man nebija šaubu par to, ka es gribētu ar viņu būt kopā. Un paralēli tam sakārtojās arī profesionālās lietas - tas bija laiks, kad es atradu savu profesionālo ceļu, kad sapratu, kas mani patiešām aizrauj.

Varbūt tā ir likumsakarība - tiklīdz sievietei sakārtojas emocionālā dzīve un viņa jūtas laimīga, sakārtojas arī viss cits apkārt?
Nedomāju, ka kaut kas sakārtojas pats no sevis. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no izdevībām, kas tiek piespēlētas. Man tas viss sakrita kopā - lielāko un labāko savas karjeras daļu sāku veidot tieši tad, kad man nostabilizējās ģimenes dzīve, kad dzima abi bērni. Tad es arī sāku studijas doktorantūrā. Un patiesībā tas bija Jānis, kas mani iedrošināja studēt. Jo, kad šāda iespēja parādījās, es domāju - ārprāts, esmu stāvoklī, to taču nav iespējams apvienot! Jānis teica: dari, tu to visu vari izdarīt! Un viņam bija absolūta taisnība. Visu var izdarīt, visu var apvienot, vajag tikai vēlmi.