Līdz pavasarim vēl tālu

Visapkārt to vien dzird, ka mūs piemeklējusi gadsimta krīze, dižķibele un lielķeza. Bet man šķiet, ka nav lielākas ķezas par personīgās laimes trūkumu. Visu pārējo var pārdzīvot, var iegādāties pārtikas preces ar akcijas cenām, var pirkt apģērbu lētākos apģērbu veikalos vai kādu laiku neko jaunu nepirkt vispār. Bet tas, ka sirdī ir tukšums...un neziņa par to, ko tu patiesībā vēlies, ir vislielākā no visām ķibelēm.
Man katru gadu kā liela balva ir Valmieras Drāmas teātra viesizrādes Rīgā. Šogad tās bija īpašas jau sākot ar pirmo izrādi "Ķiršu dārzs", kas pilnīgi precīzi runā par šodienas Latviju, par aizgājušo godību un izputējušo valsti. Bet īpaši manai sirdij pieskārās dramaturģes Evitas Sniedzes rakstītās lugas iestudējums "Līdz pavasarim". Izrāde ir par Kristīnes un Edgara tēmu, par to, kā viņa mīl, bet viņš dzer. Par to, kā viņi abi cer. Cer uz vienu un to pašu - kopīgu laimi, kas visticamāk nav sasniedzama. Un, protams, izrāde ir arī par galanto un labu labo Akmentiņu, kurš nemaz tik balts un tīrs nav. Tikai Evitas Sniedzes radītais Stefans ala Edgars vairs nav tas harizmātiskais Blaumaņa tēls, te viņš ir vienkāršs pļēgurs, kurš neizraisa nekādu žēlumu. Bet arī viņš grib būt laimīgs. Tieši tā: šī izrāde ir par to, ka šajā dzīvē viss ir absolūti vienkārši - mēs nevēlamies neko citu, kā vien būt laimīgi. Izrādes galvenā varone Beta pašās beigās to formulē ļoti lakoniski - es gribu tikai mīlēt. Un ja nu šādas iespējas nav? Ja tu nesatiec cilvēku, kuru vēlies un vari mīlēt. Un cik bieži mēs viens otram paejam garām, neredzot, ka kopā varētu būt laimīgi... Noskatieties šo izrādi, tā ir par mums šodien un par sajūtām, kuras ir mūžīgas!