Loģiskā ideāliste - Kristīne Līpiņa

Tev pieder tēze, ka smukām meitenēm dzīve ir grūtāka.
Bet tā jau arī ir! Es tiešām tā domāju un tūlīt pateikšu, kāpēc. Sabiedrības stereotips ir tāds – viņa ir smuka, tātad viņai pats par sevi viss krīt rokās. Ja runā par pretējo dzimumu, tad vīrieši domā – ko nu es, viņa ir smuka un, nedod dievs, arī veiksmīga, es jau neesmu viņas cienīgs. Bet Latvijā ir 99% skaistu sieviešu, un tās foršās sievietes ļoti reti ir veiksmīgi atradušas otru pusi. Lai man piedod meitenītes pelītes, kā viņas saucu, es tiešām nedomāju neko ļaunu, bet viņas parasti noķer tos foršākos vīriešus. Un kāpēc tā notiek? Tāpēc ka foršie vīrieši ir drusciņ par maz pašpietiekami, drusciņ par maz pašpārliecināti, viņi ir gatavi nolaist savu latiņu zemāk, lai sajustos par sevi drošāki, viņi nav gatavi sacensties vai pieļaut domu, ka kādai nebūs pietiekami labi.
Vai tu esi cietusi no tā, ka kāds vīrietis, kuru iedali šajā foršo kategorijā, vienkārši neuzdrošinās tev nākt klāt?
Es jau to saprotu tikai tagad, esmu par to ļoti daudz domājusi, jo nevaru teikt, ka man bijusi ārkārtīgi izdevusies privātā dzīve. Man ir bijuši divi vīri, no abiem esmu šķīrusies, un man ir ļoti žēl, ka man ir tikai viens bērns. Tieši tāpēc esmu ļoti daudz analizējusi pati sevi, savas attiecības, jo būtībā esmu ļoti ģimeniska – man patīk gatavot ēst, iekārtot māju, patīk ģimenes tradīcijas un kopīgi svētki. Droši vien arī es esmu vainīga pie tā, ka mana privātā dzīve nav izdevusies, es zinu, kur ir manas kļūdas un kur – citu kļūdas.
Kādas bija tavas kļūdas?
Es esmu pārāk prasīga pret dzīvi un cilvēkiem. Arī darbā tāda esmu. Esmu prasīga tāpēc, ka apzinos – pati varu ļoti, ļoti daudz. Un, jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu savas spējas un to, cik daudz varu izdarīt. Tas varbūt skan iedomīgi, bet es tiešām vienā dienā varu izdarīt daudz vairāk nekā cits nedēļā. Ja saņemos, man ir milzīgas darba spējas, man strādā prāts, varu ātri un asi reaģēt uz notiekošo, man nevajag ilgi domāt un spriedelēt. Man daudzreiz nav saprotams, ka kāds cits var būt lēnāks, ka viņam nepielec. Jo vecāka palieku, jo vairāk mēģinu saprast cilvēkus, nevis rīkoties kā jaunības maksimālismā, kad liekas – kā tu vari būt tāds un ne savādāks, un kāpēc tu nedomā tā, kā es domāju. Šodien es tā vairs nedomāju.
Vai tas nozīmē, ka arī attiecībās esi gatava mazliet piekāpties?
Es neesmu gatava piekāpties savām prasībām, bet esmu gatava vairāk saprast. Tas nenozīmē, ka es varētu dzīvot ģimenē, kur kādam ļoti patīk lietot alkoholu. Nē, es nedzīvotu arī šodien. Bet es varu saprast, ja kāds cits, labu domādams, neizdara tā, kā es tajā brīdī gribu. Tie patiesībā ir sīkumi. Attiecības visu laiku jāmācās veidot.
Bet prasīgums jau vēl nebūtu nekas, es esmu arī pārāk kategoriska. Man liekas – ja es varu, kāpēc tu nevari?
Tu vienmēr esi bijusi tāda, kuru sauc par skaistu meiteni vai arī šo titulu ieguvi pēc dalības skaistumkonkursā?
Skaistumkonkurss man velkas līdzi visu dzīvi, kaut ir pagājuši jau 20 gadi. Patiesībā tā bija tikai tāda jaunības afēra, kuru es absolūti nenožēloju un kas manā dzīvē bija tikai ar plus zīmi. Viss, kas manā dzīvē ir noticis, pat visnegatīvākās lietas, galu galā ir bijušas ar plus zīmi, es to redzu tikai kā pozitīvu pieredzi. Protams, brīdī, kad ir ļoti grūti, to nav viegli pieņemt, bet es tiešām uzskatu, ka jebkas, kas ar mums notiek, aizved uz kaut ko labāku. Un tas stāsts par smuko meiteni man velkas līdzi jau no bērnības. Es biju tāda maza meitene, kad tantes teica – šitā meitene lauzīs sirdis kā piparkūkas. Tad es pie sevis domāju: kā tas ir – lauzt sirdis? Kaut gan patiesībā es varu teikt, ka man pašai ir stipri palauzīta sirds.
Tagad tu zini, kā tas ir.
Es zinu, jā. Sāpīgi, bet acīmredzot tas bija vajadzīgs.
Tu saki, ka viss, kas ar tevi notiek, aizved pie kaut kā labāka. Bet šis skaistumkonkurss pirms 20 gadiem tev maksāja līgavaini. Varbūt tu būtu ar viņu apprecējusies un vēl šodien dzīvotu laimīgi.
Varbūt. Grūti pateikt. Tās bija baigi jaukas attiecības, un tās turpinājās vēl kādu laiku pēc konkursa beigām. Mēs gribējām precēties, man šuvēja jau bija iesākusi šūt kāzu kleitu, bet gadu pēc konkursa es nedrīkstēju precēties, tas bija minēts līgumā. Domāju – tas taču nekas! Kas ir gads? Diemžēl puiša mamma atklāti pateica – tā, kura var atļauties peldkostīmā staigāt pa skatuvi, manam dēlam nav cienīga līgava. Lai arī pēc konkursa mūsu attiecības turpinājās, tā negatīvā nostāja tomēr ietekmē tik jaunu cilvēku jūtas. Nu, cik ilgi astoņpadsmitgadīga meitene var pastāvēt tādā sazvērestībā pret kādu citu? Tādējādi attiecības pēc kāda laika vairs nebija tik stipras. No vienas puses – labi, ka tā notika, jo precēties 18 gadu vecumā ne vīrietim, ne sievietei nav tā labākā lieta.
Vai tu zini, kā viņš dzīvo tagad?
Jā, es zinu, viņš ir bezgala veiksmīgs uzņēmējs, viņš pat ir Latvijas miljonāru sarakstā, bet es neteikšu, kā viņu sauc. (Smejas.) Cik zinu, viņš ir veiksmīgi apprecējies, viņam ir bērni. Es šim cilvēkam vēlu visu to labāko un manas atmiņas par kopā pavadīto laiku arī ir vislabākās.

Visu interviju ar Kristīni Līpiņu lasi UNAs marta numurā!