Man vienmēr vajag vairāk

Vai tu tici, ka dzīvē mūs vada kaut kādas zīmes, likumsakarības? Ir jāprot tikai tās ieraudzīt un izmantot.
Jā, es ticu. Ticu, ka cilvēkiem, kurus satiekam, notikumiem, kas risinās ap mums, ir savi iemesli. Ja uz ceļa automašīnai riepa izlaiž gaisu, es par to nebēdāju, jo, iespējams, esmu pasargāta no kaut kā lielāka, un es saku paldies par to. Droši vien man nevajadzēja nonākt laikā tajā vietā, uz kuru steidzos. Tā uz to raugos. Tādēļ man nav situāciju, kurās baigi bēdātos. Nu dažkārt jau tajā zupas šķīvī kāda asariņa iebirst. Mums patīk sevi drusciņ pažēlot. Taču sevis žēlošana ir viens no grēkiem, nedrīkst ar to aizrauties. Ir jāiet tālāk.
Kad pēdējoreiz tā pa īstam raudāji?
Neatceros. Man ir dīvaini ar to raudāšanu. Es varu sākt raudāt aiz saviļņojuma, piemēram, ieraugot, cik skaisti ir uzziedējusi puķe, skatoties filmu, lasot grāmatu jebšu, kad ir nenormāls stress. Un nevis tajā brīdī, bet pēc kaut kāda laika - vairākām stundām, dienām, nedēļas.... Kad man bija tie lielie kreņķi (konflikts ar plastikas ķirurgu Jāni Ģīli - red.),es kādus trīs gadus nevarēju raudāt. Man bija šoks. Visu laiku galva strādāja - ko darīt, kā rīkoties? Tas man ir raksturīgi. Kad esmu atradusi risinājumu un nonākusi līdz kādam lēmumam, iestājas atslābums, un tad gan es raudu.
Vēlreiz noskatījos filmu "The Secret"("Noslēpums") par attieksmi pret dzīvi, par to, kā raugāmies uz lietām - tu nevis bēdājies par to, cik tev ir slikti, bet domā, ko darīt, lai būtu labi. Es tā arī daru. Es nesēdēšu peļķē un nevaimanāšu, bet meklēšu problēmai risinājumu.
Filmā bija labs salīdzinājums - iedomājies, tu brauc naktī no Kalifornijas līdz Ņujorkai. Ir tumšs ceļš, un mašīnas lukturi rāda tikai simts metrus uz priekšu. Tālāko nevar redzēt, bet, turpinot ceļu, tu redzi jau nākamos simts metrus. Rezultātā nokļūsti tur, kur vajadzēja. Tāpat dzīvē notiek ar vēlmēm - mēs nevaram redzēt uzreiz visu ceļu, kādā mūsu vēlmes var piepildīties, bet mūsu darbs ir sapņot un rīkoties. Reizēm man kāds stāsta savus sapņus un tad es jautāju - bet ko tu esi izdarījis, lai to piepildītu? Neko. Bet ej un dari, nevis tikai čīksti, ka tu tāda gribi būt. Mēs jau visas gribam būt laimīgas, tikai svarīgi noformulēt, kas tev nepieciešams, lai tā justos.
Kas tev nepieciešams, lai justos laimīga?
Lai maniem bērniem ir labi, lai varam dzīvot vidē, kas sniedz komfortu. Lai maniem vecākiem un draugiem ir labi, lai viņi var lepoties ar mani un lai man par sevi nav kauns. Un mūžs lai nav bijis veltīgi nodzīvots.
Es gribu mīlēt un būt mīlēta. Un kamēr es mīlu, varu piedot jebko. Esmu priecīga, ka pasaulē ir tāds cilvēks, kurš man devis šīs mīlestības jūtas un emocijas, ko tā sniedz. Tad es viņam varu dot visu, pretī neprasot neko. Taču mīlestību var arī iztērēt, var nodarīt tai pāri. Bet tad lai viņš pats par to uztraucas, jo var mani pazaudēt.

Rakstu pilnībā lasi februāra UNĀ!