No Mocarta uz “Otru Pusi” - ilgi gaidītā saruna ar Normundu Pauniņu

Teksts: Paula Ziemele
Foto: Nils Vilnis
Stils: Agnese Kaupere

Mājās vai automašīnā, klausoties radio, skan grupas "Otra Puse" dziesma "Nakts vai rīts". Tik bieži, ka neizbēgami rodas interese tikties ar tās solistu Normundu Pauniņu, kurš uzplaiksnīja 90. gadu sākumā, un, šķiet, ka atgriešanās pēc tik ilgas klusēšanas viņu neļauj ierindot nejaušību tabulā.

Pirmais, kas pārsteidza, aicinot Normundu uz interviju, bija piedāvājums izvēlēties nevis kādu kafejnīcu vai citu publisku vietu, bet gan runāties viņa mājvietā, kas izrādījās omulīgs divistabu dzīvoklis. Skatoties, kā viņš rosās, gatavojot kafiju un pārlaižot lupatu pāri virtuves galda virsmai, rodas iespaids, ka viņš ir tāds vīriešiem netipiski saimniecisks un kārtīgs. Un sākotnēji izveidojies priekšstats par gaisīgu romantiķi acumirklī zūd. Netālu no plīts virsmas stāv neliela un simpātiska ikoniņa ar Jēzus Kristus portretu. Tādējādi zūd tradicionālā pirms interviju minstināšanās domās par to, ar kuru jautājumu tad labāk sarunu sākt. It īpaši tad, ja par šo cilvēku, kas ar spilgtu atgriešanos Latvijas popmūzikā, savu balsi un dziesmām ir iekarojis Latvijas mūzikas topus, tikpat kā nekas līdz šim nav bijis dzirdēts un lasīts.

Skatos, tev stāv ikoniņa ar Jēzus Kristus attēlu. Vai tā atrašanās tavā dzīvoklī un vēl tik redzamā vietā ir nejaušība vai kas vairāk?
Nejaušība tā noteikti nav, jo to es saņēmu kā dāvanu no kāda priestera. Tomēr negribu sīkāk stāstīt - kas un kāpēc? Šī tēma, protams, nav nekāds tabu, taču, manuprāt, tā arī nav no tās sērijas, par ko gribētu publiski diskutēt. Pēc savas būtības visa tā padarīšana ar Dievu ir liels noslēpums un ne velti dievkalpojumā viena no galvenajām vietām ir tā, kur priesteris, veicot attiecīgu rituālu, saka: " Lūk, ticības noslēpums..."
Attiecības ar Dievu, jebkas, kas saistās ar dažādām saskarsmēm, izpausmēm un dziļākām pārdomām par augstākiem spēkiem, lietu kārtību, kas notiek un nenotiek uz pasaules, par dzimšanu un nāvi, par to, kāpēc es esmu šeit un nekur citur, kāpēc manī veidojas balss un mūzika - tās ir tēmas, par kurām es ik pa laikam aizdomājos. Tomēr mani nevar likt baznīcas gājēju vai to kategorijā, kam ticība ir nesaraujama ar regulāriem dievnama apmeklējumiem un attiecīgu rituālu piekopšanu. Tikai nepārproti, tas nav pārmetums tiem, kas to dara. Vienkārši man no bērnības, kad gandrīz vai obligāti bija jāiet uz dievnamu, ir palikuši kaut kādi aizspriedumiem. Bet no dziedāšanas baznīcā es neatsakos. Iepriekšējos Ziemassvētkos mani uzaicināja dziedāt svētku mises dievkalpojumā. Izjūtas bija īpašas. Dažās "Otras Puses" dziesmās gan vārdos, gan muzikālajās izpausmēs no A līdz Z atspoguļojas šī tēma - pārdomas, izjūtas, noskaņa, jo pašiem, gan komponējot dziesmas, gan rakstot tekstus, uzreiz bija skaidrs, kas aiz tā slēpjas. "Nevar ieraudzīt", "Tēvs un Dēls", "Par Visu samaksāts", "Balts un nenoturams", "Debesīm pāri nāk" - ir jānoklausās dziesmas, kurās ir šie vārdi un kuras uzrunā gan ar melodiju, gan tekstu. Savulaik ar akadēmisko kori "Latvija" esmu dziedājis arī Mocarta "Rekviēmu", izpildījis klasiskās garīgās mūzikas skaņdarbus.

[...]

Kur tu biju visu šo starpposmu - veselus desmit gadus? Ko darīji?
Vienubrīd Latvijā bija tāds kā panīkums, kad cilvēki maz apmeklēja ar mūziku un mākslu saistītus pasākumus. To, protams, izjutām arī mēs. Manuprāt, tas bija 1994. gads, kad no grupas aizgāja Aigars Grāvers, kas bija grupas līderis. Pamainot sastāvu, mēs vēl muzicējām, bet nenāca klāt jaunas dziesmas, pieprasījums pēc mūzikas un koncertiem bija krities. Viss vairāk vai mazāk bija apnicis, un tāpēc, kad 1998. gadā radās izdevība aizbraukt padzīvot uz Londonu, ilgi nedomājot, devos prom. Valodas zināšanas nebija nekādas dižās, bet, mācoties koledžā Londonā, izdevās sarunvalodu apgūt. Protams, Londonā kaut kur bija jādzīvo un kaut kas jāēd. Nācās meklēt darbu, kas nebija vienkārši, bet pēc pirmā pusgada uznāca diezgan liela depresija ar jautājumiem - ko es te daru utt. Gribējās strādāt tādā vietā, kur ļoti labi maksā, taču pārsvarā bija jāizvēlas tas, ko izdevās atrast - strādāju birojā un atbildēju uz telefonu zvaniem, kastēs krāmēju diskus, divām pazīstamām meitenēm Londonā palīdzēju iekārtot apģērbu veikalu... Londonas dzīve sākumā, protams, ļoti aizkustināja. It īpaši klubi. Tajos pirmo reizi iepazinos un aizrāvos ar house mūziku. Pirku un klausījos plates, taču sapratu, ka dīdžeja vietu kādā Londonas klubā nedabūšu, jo nebija naudas, lai nopirktu aparatūru un mājās trenētos. Taču tas viss noderēja, kad atgriezos Latvijā un 2000. gadā sāku dīdžejot klubā "Nautilius". Tā lieta man padevās un patika.

[...]

Bet par citām tavām kaislībām - vai "Otras Puses" solistam ir otrā pusīte?
Ja būtu jāveido ieraksts CV, tad varētu teikt - brīvs un neprecējies. Melots nebūtu ne vienā, ne otrā gadījumā, jo precējies neesmu un tādējādi esmu brīvs. Pareizāk būtu teikt - šķīries. Taču te atkal jārunā par to, ko nozīmē cilvēka brīvība. Manuprāt, divu cilvēku - sievietes un vīrieša, mīlētāju, divu pusīšu - attiecībās brīvībai ir ļoti liela nozīme. Protams, ne jau tā, ka katrs dara, kas vien ienāk prātā. Uzticēšanās, spēja nevis tikai skatīties vienam otra acīs, bet gan māka lūkoties vienā virzienā - šie un vēl daudzi citi faktori veido to, ko varētu saukt par savstarpējo attiecību brīvību. Būtībā jau nav vienādu stāstu un formulu, taču pamatvērtībām ir jābūt, un, ja tās vērstas vienā virzienā, tad cilvēki gribot vai negribot turas kopā, jo straume neviļus viņus nes vienā virzienā un uz vienu galamērķi. Ja kādam zelta vai sudraba kāzas nosvinējušam pārim uzdotu jautājumu, kā viņi tik ilgi nodzīvojuši kopā, tad diez vai viņi tik vienkārši varētu izstāstīt veiksmīgas kopdzīves recepti. Un ja tā būtu, tad katram no pāriem tā būtu citāda. Arī ēdienam pievienojot kaut nedaudz specifisku garšvielu, viss mainās...
Tev veiksmīgi izdevās novirzīties no jautājuma par paša attiecībām.
Tas bija neapzināti. Jā, ar ko lai sāk... Droši vien ar kāzām, kuras tika svinētas ļoti, ļoti sen. Jā, starp citu, tajās spēlēja mans novadnieks, draugs un cīņu biedrs gan "mediņos", gan akadēmiskajā korī "Latvija" Krišjānis Norvelis, kurš, kā zināms, šobrīd ir ļoti labs operdziedātājs. Es negribu teikt, ka mani kāds ar varu spieda precēties, taču tā nebija mana iniciatīva. Toreiz bija tāds kā standarts, ka, atnākot no armijas, puiši ātri apprecas. Ja vēl ik pa brīdim kāds skandina un saka, ka jūs jau piecus gadus draudzējaties, jūs tāds smuks pāris... Protams, ar varu mani neviens uz zaksu un baznīcu nevilka, un bija gan jūtas, gan plāni par ģimenes dzīvi. Taču, tad kad pirkstā bija gredzens un pasē attiecīgs ieraksts, sapratu, ka tā ir arī atbildība un saistības. Es to neizjutu kā kaut kādu baigo nastu, taču vienlaikus apzinājos, ka nebiju tas, kas noteikti gribēja precēties, un tāpēc jutos sasaistīts. Tagad var gudri spriedelēt par to, ka tie bija tādi laiki, kad visi ātri precējās, ka vispirms vajadzēja padzīvot kopā ilgāku laiku, jo tad varbūt šī laulība pēc gada nebūtu izjukusi... Vēl mēnesi pirms kāzām gribēju teikt nē, taču, kā jau Latgalē, process bija aizgājis nopietni - ar galdu, ēdienu un visa pārējā pasūtīšanu un organizēšanu, un es nobijos apstādināt šo kāzu "mašīnu". Taču tas nav nosodījums ne pašam, ne arī tiem, kas šajā procesā bija iesaistīti. It īpaši tāpēc, ka pēc daudziem gadiem man radās sajūta, ka tas cilvēks tomēr varēja būt īstais. Varbūt tā bija tikai ilūzija...
Tu gribi teikt - pirmās kāzas un pēc tam šķiršanos varētu norakstīt uz pieredzes trūkumu, jaunības steigu un kļūdu?
Runājot par attiecībām, cilvēki mēdz dažādās variācijās minēt vārdu "kļūda", kas man ļoti nepatīk. Protams, ka sākums pārsvarā ir krietni skaistāks nekā beigas. Kāda gan tur var būt kļūda, ja cilvēki satiekas, iepatīkas, iemīlas? Tikai tāpēc, ka lielāka vai mazāka daļa pēc tam arī šķiras... Palasot sieviešu žurnālus un citus izdevumus, kur ir dažādi atzinumi un testi par saderību un nesaderību, par kļūdu var sākt uzskatīt to, ka cilvēki cenšas saglabāt attiecības, ģimeni, ka kaut kādā veidā upurējas cita un citu labā... Vai gan par kļūdu tagad saukt to, ka savas meitas (Annemarijai ir septiņi gadi) mātei atzinos, ka esmu viņu piekrāpis? Tas lielā mērā pielika punktu mūsu attiecībām, kuras, "pateicoties" manam dīdžeja darbam un tādējādi arī nakts dzīvei, šā vai tā bija sašķobījušās. Mēs, vīrieši, tikai vēlāk sākam apzināties, cik mammām ir grūti pirmajos gados, ka nepietiek tikai ar naudu un atsevišķām labām aktivitātēm. Toties mums ir brīnišķīga meita, un arī par to, kāda man ir pašreizējā komunikācija ar viņas mammu, varu teikt tikai to labāko. Vēlreiz varu viņai pateikt paldies par to, ka viņa bija tik izturīga un tik laba mamma.

Interviju pilnībā lasi žurnāla UNA jūlija numurā!