Nora kāpj Mozus kalnā - atklāta intervija ar Noru Ikstenu

Vai tava dzīve līdzinās tavas literatūras uzbūvei? Literatūrzinātnieks Guntis Berelis raksta, ka tavs teksts bieži iznirst “ne no kā” un apsīkst “pats no sevis”?
Es drīzāk teiktu, ka nevis dzīves epizodes iznirst ne no kā un apsīkst pašas no sevis, bet pašā dzīves epizodē, kas ir konkrēta realitāte, iznirst mans stāsts. Tikai tad, ja no tās parastās vai neparastās dzīves epizodes paspēj izstāstīt stāstu, tā pārtop literatūrā, ja ne ¬– paliek gaisā. Patiesībā man pat liekas, ka biežāk skaistāk ir tad, ja paliek gaisā. Taču šo riteni neesmu izgudrojusi es, jo rakstīšana vienmēr ir sava veida attiecību noskaidrošana ar pašas dzīvi un pasauli. Tādā ziņā stāsti tiešām rodas ne no kā, it kā tīrā vietā.
Daudz kas tajos netiek pateikts līdz galam, Berelis saka, ka tavas metaforiskās mežģīnes paliek nepabeigtas. Vai arī tava dzīve veidota no mežģīnēm, kuras bieži paliek līdz galam neiztamborētas?
Mežģīnes gan vairāk saistās ar pareizu, sacakotu rakstu, taču mana dzīve ir samērā neordināra – tajā raksti tiešām ir ļoti sarežģīti, tomēr tie noved pie kaut kā ļoti skaista un pabeigta. Manā dzīvē lietas notiek diezgan neprognozējami, un tieši tāpat literatūrā mani raksti ir iepriekš nenosakāmi: esmu dzīvojusies gan sarežģītā metaforu pasaulē, gan vienkāršos, skarbos stāstos, pabūdama gan pasakā, gan dokumentalitātē. Man tās maiņas patīk.
Tad jau tavā dzīvē nemaz nav tādu nepabeigtu pavedienu galu.
Nav. Viss kaut kādā veidā tomēr atrisinās, noslēdzas un ļauj man atkal iet uz priekšu, darīt ko citā līmenī. Man gan piemīt tendence diezgan daudz ņemties ar pagātni, un tas nav tikai dzīvē – arī literatūrā, tomēr ir tādi skaidri brīži, kad jūtu: viss ir beidzies, dodos tālāk! Tā ir laba sajūta.
Berelis pamanījis, ka tavos stāstos īstenība pāriet sapnī vai ilūzijā bez plaisas. Vai arī reālie notikumi bez pārrāvuma pāriet literatūrā un fantāzijā?
Man vispār šķiet, ka daudzi realitātes notikumi robežojas ar to, ko citi nodēvētu par iztēli vai sapņiem. Pēdējo reizi tāda sajūta bija Ēģiptē, Mozus kalnā, kurā mēs ar Laimu Muktupāvelu kāpām visu nakti. Tos tūkstoš divsimt metrus pa stāvajām kāpnēm uzkāpt fiziski ir ļoti, ļoti grūti, tas vispār iespējams tikai tad, ja tu savaldi sava ķermeņa svārstības un bailes. Šorīt par to domāju: lūk, tur tā robeža starp realitāti un nereālo praktiski nepastāv. Tur ir kā Bābeles tornī: cilvēki no visas pasaules pārstāv dažādas rases, ādas krāsas un ticības; tur tu redzi to, par ko tikai savā iztēlē domā, kādai jābūt pasaulei bez rasu naida un savstarpējiem ķīviņiem. Mozus kalnā starp cilvēkiem nepastāv viņu sociālā vai finansiālā stāvokļa atšķirības. Ir tikai šis kāpiens. Un tikai divas iespējas: pusceļā tenterēt lejā ar kamieli vai tikt līdz augšai. Iedomājies to skatu uz plato, tikko parādoties gaismiņai: tu pirmo un pēdējo reizi ap sevi redzi šīs daudzās cilvēku sejas, kas ārprātīgā aukstumā un vējā, satinušies segās un izbāzuši degungalu mazums, bet viss jau atkarīgs no tā, cik daudz atver tiem savu iekšējo pasauli., gaida saullēktu, lai klusībā katrs savā valodā noskaitītu kādu lūgšanu. Katram ir sava motivācija tur tajā mirklī atrasties. Tagad, Ikšķiles mājās par to domājot, man gribas pašai sev pajautāt – vai tā bija realitāte, vai kaut kas tāds pasaulē maz iespējams?! Cilvēki gāja pa mūku izcirstajām akmens kāpnēm uz leju, un katrs kaut ko savā valodā aiz laimes dziedāja. Viņi bija pabijuši tur, augšā... Tādos brīžos iztēle saplūst ar realitāti, un tu saproti, ka pati realitāte rada tavu iztēli. Tu vispirms kaut ko piedzīvo, bet tad nesaproti, kā tas varēja būt.

VISU RAKSTU LASI ŽURNĀLA "UNA" APRĪĻA NUMURĀ!