pastāstiet - kas Jūsu dzīvē ir PATS SVARĪGĀKAIS...
pastāstiet - kas Jūsu dzīvē ir PATS SVARĪGĀKAIS...
katram jau tā vērtību sistēma sava, bet parunāsim šoreiz... par to pašu svarīgāko.
man tā ir ģimene. viss pārējais var brukt un jukt, ja vien es ar saviem mīļajiem esmu mājās! savās mājās, savā miera ostā! gribu lai visi man mīļie ir veseli! tad jau laikam sanāk, ka veselība ir tā svarīgākā, lai būtu arī viss pārējais, tai skaitā dzīvesprieks. esmu ikdienas mazo prieciņu fane! man patīk palasīt žurnālu, kad aiz sienas dauzās bērni.. vai arī pagulēt vannā, ieslēgt mūziku un relaksēties. mirkļi vienatnē ir VITĀLI nepieciešami labsajūtai.
Kas ir svarīgs Tev?
parunāsim.. pie tējas tases..
Laba diskusija.Katru vakaru ejot guleet diskuteeju ar sevi, kas man ir svariigs un vai protu noveerteet to,kas man ir. Nedziivoju Latvijaa, bet sajuutas taadas pashas, svariigaakais ir gjimene, veseliiba, un speeja buut apmierinaatai pashai ar sevi - prast atkaapties no ikdienas ritms,kas ievelk tevi kaa viesluljveetra. Paskatiities uz sevi no malas un noveerteet,ka esi sasniedzis lietas par ko tikai sapnjoji, un ka dzive ir skaista ar simtiem ikdienas notikumu. Ja vien atveelam laiku apstaaties uz sekundi un noveerteet. Es straadaju pie taa,lai izdotos:)
Uz tādu jautājumu var protams īsi atbildēt. Bet ja nesanāk tās savstarpējās attiecības? Tad jāmaina sevi. Citas izejas nav.
VISS sākas mūsu galvās! ja kaut kas nepatīk, vispirms vajadzētu padomāt par savas attieksmes maiņu, jo tas taču ir vienīgais, ko ietekmēt ir mūsu spēkos.
pie šādas atziņas jau nonāca senie grieķi
Svarīgākais ir cilvēku savstarpējās attiecības un veselība. Tad protams nauda - kura papildina dzīvesprieku par to ka viss ir labi.
Man pats svarīgākais ir ģimene. Nekur nejūtos tik labi, kā mājās ar saviem mīļajiem. Ģimene ietver ļoti daudz- kopīgas intereses, vakariņas pie viena galda, uzticēšanos, atbalstu, mīļumu, glāstus. Es esmu patiesi laimīga, ka man ir, ko apmīļot, kam pateikt: "Arlabunakti!"
Vēl man ir svarīgi, lai vide, kurā es dzīvoju, ir sakārtota. Regulāri iztīru visus kaktus mājā, izmetu to, kas man traucē. Saplēstus traukus neglabāju. Stādu puķes. Man ir svarīgi, lai dzīvi varētu nevis vienkārši nodzīvot, bet nosvinēt.
Man viena paziņa teica - kad apprecējos, biju lepna: "Nu arī amn tagad ir vīrs, ģimene. Bet tagad padomāju - viņš var būt, un var arī nebūt. Es jau neiešu sevi pazaudēt, lai kādam vīrietim izdabātu." Tātad viņai mīlestība dzīvē nav galvenais. Un man viņas ir drusku žēl, kā akla vai kurla cilvēka, kam atņemta kāda maņu sajūta. Iespējams, vissvarīgākā.