Precētās pret neprecētajām

Viss atkarīgs no katra uzskatiem. Es neatbalstu uzskatu "esam laimīgi kopā, tikai ar sānsoļiem". Man otrai pusei jābūt gan mīļotajam, gan labākajam draugam, gan dzīvebiedram. Bez tā es nespēju. Šobrīd jau 3 gadus dzīvoju kopā ar savu draugu. Reāli saucu viņu par vīru. Iespējams, ka tas nav īpašu daudz, bet esmu 100% pārliecināta, ka varu viņam uzticēties, nejau tikai sānsoļu jautājumā, bet vispār. Viņš mani ir bildinājis, bet nu jau gadu atbildi joprojām neesmu devusi. Neesmu pārliecināta, ka pēc kāzām nezudīs liela daļa mūsu attiecību burvības un arī brīvība attiecībās man ir ļoti svarīga (ar brīvību es nedomāju, ka guļu ar ko gribu). Tā kā agrāk ir bijušas dažādas attiecības, bet skaidrs, ka šis ir pirmais vīrietis ar kuru es pieļauju iespēju kādreiz apprecēties. Ir muļķīgi mēģināt pierādīt, vai labāk ir būt precētai vai neprecētai - katrs cilvēks ir individuāls, katrs pāris ir savādāks.

Es piederu pie neprecētajām. Un ļoti labprāt apprecētos pēc pāris gadiem.
Katrai ir savs attiecību modelis un sapnis par kopdzīvi. Man tomēr gribas dzīvot mazliet vecmodīgos uzskatos un kādreiz uzvilkt baltu kleitu (manos sapņos gan tā ir šampanieša krāsā:) ) Esmu šobrīd 25 gadus jauna un tas nozīmē - pašu precību gadu plaukumā. Taču nebūt nevēlos šobrīd steigties ar kāzām vai sēdēt kaktiņā un raudāt, ka nav manā redzeslokā neviena piemērota precinieka. Domāju, ka tas notiks tad, kad patiešām būšu nobriedusi šādam solim.
Bet vispārīgi runājot - savi prieciņi un neprieciņi ikdienā ir gan precētajām, gan neprecētajām. LV kontekstā man gan šķiet, ka veicot aptauju neprecēto LV sieviešu vidū, lielākā daļa no tām labprāt nēsātu riņķīti uz sava labās rokas zeltneša, tikai joprojām vēl meklē savu otru pusīti. Nav noslēpums, ka Latvijā izglītotu un glītu sieviešu ir vairāk nekā tāda paša veida vīriešu. Un šim viedoklim nebūt nav feministiska pieskaņa. Tā gluži vienkārši ir.

hmm.. izlasīju diskusiju. padomāju. un tomēr zinu, ka joprojām ticu laimīgiem stāstiem.. protams ne jau visu dzīvi rožaini vien nodzīvosi. būs arī kašķi. bet nevajag tos kašķus vērst pret pašu cilvēku, tikai pret konkrēto darbību, kas varbūt nepatika aizvainoja utt. tas ir tīri normāli, ka cilvēks ko tu mīli, nedara visu pa tavam prātam. jo viņš taču visupirms ir CILVĒKS pats ar savām vēlmēm.
es zinu divus skaistus gadījumus, kad cilvēki ir nodzīvojuši kopā līdz vecumdienām, un vēlaizvien lūkojas viens uz otru ar TĀĀDĀM acīm, kādām parasti skatās jaunieši.. ar rozā brillēm uz acīm.. :) :) :) un tas ir tik skaisti! bet pie tā ir jāpiestrādā!
es ar vīru esmu precējusies 3 gadus, kopā esam 4 gadus. un mums ir divi mazuļi. un Viņš manai sirdi liek pukstēt straujāk! ir jau protams ikdienišķas domu nesakritibas. bet mēs abi par sīkumiem gaisā neejam, un nopietnu kašķu mums nav bijis.
zinu jau zinu, ka daudzas teiks, ka mēs vēl jauni, un ka mums vēl rozā brilles uz acīm. nu var jau būt. pašai gluži tā neliekas, bet varbūt ka no malas tā izskatas. bet man arī tie divi pāri gados no malas izskatas kā iemīlējušies pusaudži!! bet viņi kopā jau no 20 gadu vecuma!!!
tiesa.. vairākums jau ir to neveiksmīgo piemēru. tas gan. droši vienka nebij īstais. un nebij pacietības. un nebij gribēšanas. un tapēc beigās nekas nebij.
katram lai savs!

manuprat katram tiek dota izvele- neviens nepiespiez preceties!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! ta ir katra briva izvele es uzskatu precejies tas nenozime norakstams tu jau esi tads pats cilveks tikai tad tavs milotais cilveks ir kautkas vairak ka draugs vins ir tavs virs(sieva).