Saruna ar dziedātāju Lindu Leen: „Vairs nebaidos, ka mani ievainos.”

Jūlijs ir Lindas mēnesis, jo ir viņas dzimšanas diena. Dzimšanas dienas mēnesis esot visgrūtākais laiks. Viņa mācās dzīvot pēc principa "šeit un tagad!" un spert tikai vienu soli uz priekšu. Šobrīd viņa mēģina pieņemt realitāti. "Ļauju sev just! Lai vienkārši dzīve nāk!" Tomēr neslēpj, ka joprojām ir pretrunīga.

Ikvienas sieviete dzīvē pienāk brīdis, kad viņa skatās nevis nākotnē, bet atskatās uz paveikto.
Mēs esam dzimuši, lai redzētu uz priekšu, lai vairāk skatītos, nekā atskatītos. Man šķiet, mēs pārāk daudz dzīvojam pagātnē. Mēs nelaižam vaļā atmiņas, mēs nelaižam vaļā emocijas, un ar katru šo brīdi mēs sev liedzam īsto dzīvi. To, ko var piedzīvot šobrīd. Turklāt, ja ņem vērā, ka visi kādreiz nomirsim, tad viena dziesma vairāk vai mazāk, viena apģērbu līnija vairāk vai mazāk... Tas neko daudz nemaina. Man raksturīgi visu mēģināt paveikt tagad un tūlīt. Man ir diezgan laba iztēle, rezultātu vienmēr redzu pilnīgi gatavu. Pēc iespējas ātrāk vēlos pie tā nokļūt, turklāt precīzi tādā versijā, kā tas dzīvo manā prātā. Apmēram tā, kā saka mazas meitenes: "Man vajag tagad, man vajag tūlīt!" Bieži vien lietas nenotiek tā, kā tu vēlies. Es ļoti gribētu iemācīties kļūt pacietīga. Jā, ir lietas, kas maina pasauli, no kurām ir atkarīga cilvēka dzīve, kur sekundes ir izšķirīgas, taču absolūtais vairums situāciju, problēmu un jautājumu var pagaidīt. Ja kaut kas šobrīd nenotiek, varbūt vēl nav pienācis īstais laiks. Plānot, protams, vajag. Bet drīzāk tikai nākamo soli, nevis desmito. Jo nekad nevar zināt, kas notiks pa ceļam. Vienīgais, kam, manuprāt, ir jēga, - šībrīža sajūtai. Tam, kā tu izbaudi šo dienu. Mēs nezinām, vai rītdiena pienāks. Pieradums atlikt sapņus, mīlestību un mīļotos cilvēkus uz vēlāku laiku ir ļoti riskants, jo viss var zust jau nākamajā brīdī.

Arī psihologi saka, ka jāmācās dzīvot tagadnē...
Psihoterapija palīdz skatīties uz lietām no malas un atgādina, ka neesi lielākais cietējs pasaulē. Nav obligāti jābūt mīlestības problēmām. Arī profesionālajā dzīvē ir ļoti daudz pašu radītu šķēršļu, baiļu, neticības. Mēs sev iegalvojam, ka apstākļus nevar mainīt, ko tad nu es... Un tad viens cilvēks paskatās uz mani no malas un saka: "Es negribu zināt to, kā tev nav... Uzskaiti visu, kas tev ir!" Un tu sāc skaitīt. Saraksts aug garumā, un beigās tu vairs nesaproti, par ko sūdzējies un kas tev nav ļāvis izpildīt visu, ko esi izvirzījis par mērķi. Tu esi mocījies savā iedomu balonā, pēkšņi tev iedod adatu rokā un saka: "Dur!" Blīkš! - un pēkšņi tu ieraugi citu pasauli, kurā... yes, tu vari!
Pagātnē vienmēr vari kādu vainot, nākotnē tu vari sapņot. Visbiežāk par to, ka "kaut kad" sāksi dzīvot. Tad, kad izaugs bērni... Tad, kad būs lielāka alga... Nu, kaut kad tad! Piefiksēju, ka manā dzīvē šis "pagaidām" posms bija iezadzies pirms aptuveni desmit gadiem.

Jo visu laiku dzīvoji nākotnē?
Tur jau tas sāls, ka tā nekad nepienāk. Kad ir nākotne, tevis vēl tur nav. Kad tā atnāk, tā vairs nav nākotne. Tu gaidi brīnumu, bet, kad šis mirklis pienāk, tas jau ir kļuvis par tagadni. Šobrīd domāju, ka dzīves jēga ir baudīt! Intelektuāli, garīgi un, jā, arī miesiski. Baudīt dzīvi. Jo tu esi šeit un tagad. Tāpēc novērtē to visu! Man liekas, ka to grūti izdarīt, ja esi ir atradinājies just ar sirdi. Daudzus gadus biju pārāk ļāvusi sevi vadīt prātam. Tas nenāk par labu jūtīgumam. Pamazām sāk klibot intuīcija, un vienā brīdī piezogas neticība sev, tu it kā ielaid teorētisku neveiksmes iespēju savā dzīves telpā. Tur viņa arī izlaiž saknes. Un pēc tam tu sev saki - bet es taču zināju! Mēs nevēlamies ieklausīties savā iekšējā balsī...

Kāpēc tu sev neuzticējies un izslēdzi jušanu?
Man ir viena otra atmiņa, kas sāp, kad aiztiek. Kuram patīk, ka sāp? Kādā mirklī izlēmu, ka ērtāk ir nejust. Labāk izdomāt savu versiju. Tādu, kas man der, kurā jūtos ērti un kurā man nav vajadzības izdzīvot sāpes. Kļūdas mēs izdarām brīdī, kad nevis sajūtam, bet izdomājam pareizo atbildi. Cik reižu dienā mēs iedomājamies par sevi?

Vairāk lasi žurnāla UNA jūlija numurā!